Cik svarīgi justies novērtētam, pieaugušie saprot ar prātu. Taču arī sīki ķipari gaida vērtējumu, uzslavu. Atzinību var izteikt dažādi. Gan ar vārdiem: «Kāds tu esi malacis!», gan ar kādu taustāmu lietu, gan vēl citādi. Lai gan ikdienā savu bērnu veikumu vecāki nevērtē ar atzīmēm, vairākas paaudzes izaugušas ar pārliecību, ka, sākot skolas gaitas, bērnam vajadzīgs novērtējums pēc noteiktas atzīmju skalas. Šobrīd pirmklasnieki atzīmes nesaņem ne par darbu klasē, ne mājās. Kā atzinība par labi paveiktu darbu pirmklasnieku burtnīcas un dienasgrāmatas rotā uzlīmītes vai skolotājas rakstītas uzslavas: «Malacis!», «Paldies!», «Priecājos!». Pieredze liecina, ka bērni par to jūtas gandarīti, toties daudziem vecākiem tas šķiet nenopietni. Tā ir uztveres problēma, ar ko būtu jātiek galā vecākiem pašiem. Bet eksistē arī objektīvs iemesls neapmierinātībai ar bezatzīmju vērtējumu – nereti vecākiem nav skaidrs, kādi ir mazā skolēna pirmie mācību sasniegumi, jo vērtējums aprakstošajā formā atkarīgs no tā, cik godprātīgi šo darbu veic skolotāja. Pareizi būtu, ja vērtējums ar atzīmēm ir «plakanāks», jo cipars nepasaka, kad, kur un kāpēc bērnam ir vai nav paveicies, kuras ir viņa stiprās, kuras vājās puses. Tieši šo nianšu skaidrošana ir aprakstošā vērtējuma priekšrocība. Bet kā tas notiek realitātē?
Kategorija: Skolēns | Pievienoja: Baby (26 Janvārī 2009)
Skatījumu skaits: 950
| Reitings: 0.0/0 |
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
